postulatus
Латинский
postulātus I
Морфологические и синтаксические свойства
| падеж | ед. ч. | мн. ч. | ||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| муж. р. | жен. р. | cр. р. | муж. р. | жен. р. | cр. р. | |
| Ном. | postulātus | postulāta | postulātum | postulātī | postulātae | postulāta |
| Ген. | postulātī | postulātae | postulātī | postulātōrum | postulātārum | postulātōrum |
| Дат. | postulātō | postulātae | postulātō | postulātīs | postulātīs | postulātīs |
| Акк. | postulātum | postulātam | postulātum | postulātōs | postulātās | postulāta |
| Абл. | postulātō | postulātā | postulātō | postulātīs | postulātīs | postulātīs |
| Вок. | postulāte | postulāta | postulātum | postulātī | postulātae | postulāta |
pos-tu-lā-tus
Страдательное причастие прошедшего времени совершенного вида (participium perfecti passivi) от глагола postulo, 1-2 склонение.
Корень: --.
Произношение
postulātus II
Морфологические и синтаксические свойства
| падеж | ед. ч. | мн. ч. |
|---|---|---|
| Ном. | postulātus | postulātūs |
| Ген. | postulātūs | postulātuum |
| Дат. | postulātuī | postulātibus |
| Акк. | postulātum | postulātūs |
| Абл. | postulātū | postulātibus |
| Вок. | postulātus | postulātūs |
pos-tu-lā-tus
Существительное, мужской род, четвёртое склонение.
Корень: --.
Семантические свойства
Значение
Синонимы
Антонимы
Гиперонимы
Гипонимы
Родственные слова
| Ближайшее родство | |
| |
Этимология
Происходит от postulare «требовать, испрашивать, просить», далее из poscere «требовать, просить», из праиндоевр. *prek-.